26. augustā Latvijas Kara muzejā notika Latvijas Republikas Aizsardzības ministrijas organizētā tiešsaistes diskusija “Migrācija kā hibrīdkara ierocis pret Latviju: kas tālāk?”.
Diskusijā par Baltkrievijas diktatora Aleksandra Lukašenko režīma īstenoto hibrīdkaru pret Latviju piedalījās aizsardzības ministrs Dr. Artis Pabriks, Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas vadošais pētnieks Dr. Toms Rostoks un Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta pētnieks Dr. Māris Kūlis, kurš pašlaik īsteno VIAA pēcdoktorantūras projektu. Diskusiju vadīja aizsardzības nozares ziņu portāla “Sargs.lv” redaktors Kārlis Roķis.
Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas vadošais pētnieks Toms Rostoks pauda cerību, ka konflikta eskalēšana nenotiks, tomēr draudi ir jāuzrauga. Kā arī sarunu biedri vienojās pārliecībā, ka Baltkrievija ir uzķērusi kaut ko ļoti būtisku, proti, ka Eiropas Savienībā (ES) ir aktualizējies jautājums par migrantiem un bēgļiem, un gadījumiem, kad ES ir jāpārvērtē sava nostāja. Rostoks uzskata, ka Baltkrievija pašlaik mēģina izdarīt spiedienu, lai iepriekš ES ieviestās sankcijas pret Baltkrieviju tiktu atceltas.
Arī Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta pētnieks Māris Kūlis uzskata, ka Latvijai ir jābeidz jaukties ar jēdzieniem “bēgļi” un “migranti”, saprotot, ka cilvēki uz Latvijas austrumu robežas ir mērķtiecīgi organizēta migrācijas plūsma un tie nav upuri kurus vajā.
Kūlis min: “Tas, kas notiek ar tā saucamo velkomistu kustību – nelāga lieta. Eiropa mēģina ievērot savus principus, it kā jau labi, bet lielākā problēma ir ES sauklis “vienoti dažādībā”. Valstu grupa, kura grib vienotību, bet kuras pamatideja ir būt dažādiem. Un tas, kas notiek šajā velkomistu kontekstā, sākot jau no apgaismības laika un universālās ētikas principiem, kuri sajūgušies kopā ar dažādības atzīšanu – ir tāda īsta, patiesa vēlme izglābt visu pasauli. Bet ko tālāk? Uzņemsim, bet kāpēc neejam tālāk? Un šī lielā šābrīža nelaime ir vērtību sajukums ar inversiju – ka esam pazaudējuši mēru. Velkomistu kustība, lai gan ar cēliem nodomiem, tā ir iekritusi pašaapburtībā.”
Tāpat diskusijā būtiska bija ideja par valsti, jo kas iesaistās konfliktu risināšanā valsts vai sabiedrība. Un Kūlis papildina: “Būtiska lieta ir valsts ideja. Diezgan katastrofāla situācija veidojas Eiropas līmenī – hibrīdkarš jeb jaunā veida karš, pirmkārt un galvenokārt, ir kultūras sfērā. Jau filozofiskās ieceres runā par cilvēku kā simbolu dzīvnieku, un jāsaprot, ka darbs ir tieši šajā nozarē. Un kur ir tā nelaime? Rietumu sabiedrība pāragri noticēja un iedomājās, ka kultūras simbolu sistēmā nekas nav jādara. Mums pašiem šeit uz vietas ir jāturpina runāt par rietumu idejām un vērtībām, risinot, kāpēc valsts, tieši valsts, ir vajadzīga.”
Eksperti, līdzās arī citiem jautājumiem, pievērsās arī jautājumam par hibrīdkaru un seku nozīmi, proti, vai NATO nav iekļuvis šajā pašapburtības laukā, mazāk uzmanības pievēršot jautājumam par draudiem un hibrīdkariem, kas definē šīs parādības un kā tās atrisināt ar jaunākiem līdzekļiem.
Avots: sargs.lv