Viens no pēdējā laika novērojumiem ir tāds, ka pēdējo divu gadu laikā Islāma valsts ir atturējusies izmatot t.s. autobumbas jeb ar spridzekļiem piekrautus spridzinātāju pašnāvnieku transportlīdzekļus.
Domājams, ka tam iemesls ir šīs metodes “netīrība” – pārāk daudz neplānotu cietušo, kas mazina līdzcilvēku atsaucību. Savukārt Irākas pretterorisma dienestu novērojums esot tāds, ka Maulā patlaban strādā pie jaunas vadības struktūras izveides, lai atgrieztos pie saknēm, decentralizācijas, kas organizācijai reiz ļāva uzplaukt.
Proti, no Islāma valsts skatpunkta tā piedzīvoja nevis sakāvi, bet gan atgriešanos normālstāvoklī, prom no brīnumainajiem spēka laikiem, kas nemaz nebūtu varējuši ieilgt. Jaunās pieejas mērķis – un tas šķiet ļoti ticami – esot t.s. nogurdināšanas karš. Ja Pentagona aprēķini, ka patlaban savvaļā klīst ap 10 tūkstošiem Islāma valsts kareivju, ir patiesi, tad bažām nudien ir pamats.
[..] Līdz ar PSRS aiziešanu no Afganistānas un Tālibān nostiprināšanos daudzi t.s. Afganistānas arābi izklīda pa malu malām, jo mājās tos ne vienmēr gaidīja atzinība. [..]
Pirmo Al Kāidas bēgļu pieplūdumu Irānas drošībnieki visai ātri aizsūtīja mājās, bet līdz ar otro Irānā ieradās arī Adls [Seifs al Adls – Nākamais rindā uz Al Kāidas troni] ir un vēl vairāki augsta līmeņa Al Kāidas vadītāji un viņu ģimenes.
Šoreiz [pēc 11. septembra terorakta] Irāna bēgļiem ļāva palikt, taču tos rūpīgi uzmanīja, lai izvērtētu situāciju. Kad Al Kāida saprata, ka ikkatrs viņu solis tiek uzraudzīts un mēģināja piesargāties, Irānas vara atbildēja ar izlēmīgu rīcību un 2003. gada aprīlī veica masveida arestus [..]. Turpmākajos gados ieslodzījuma vietas un uzraudzības veidi ir mainījušies no ļoti agresīviem, nepanesamiem līdz gaužām labvēlīgiem.
Tomēr ieslodzījums bija un palika ieslodzījums, kas dažiem Al Kāidas biedriem derdzies tik ļoti, ka šie vēlējušies tad jau labāk padoties Izraēlai, nevis dzīvot irāņu uzraudzībā.
Būtisks pavērsiens notika 2015. gadā, kad notika ķīlnieku apmaiņa starp Irānu un Al Kāidu. Cik zināms, pieci Al Kāidas līderi devušies prom, bet Irānā palikuši Marsī un Adls, kuri palaisti brīvībā, taču ar aizliegumu pamest valsti.
Šī situācija ilustrē Al Kāidas un Irānas sarežģītās attiecības. Lai gan ideoloģiski stratēģiskā līmenī tās ir niknākās ienaidnieces, taktiskā līmenī tām ir nedaudz kopīga – visupirms, “Lielais Sātans” jeb ASV. No Irānas skatpunkta sadarbība, t.i., Al Kāidas augsta ranga līderu paturēšana uzraudzībā bija kā drošības garants, lai atturētu Al Kāidu no vēršanās pret Irānu.
Tomēr nākotne nav vienkārši paredzama. [..] Islāma valsts uzstāj uz tūlītēju pakļaušanos, bet Al Kāida aicinot uz mērenību. Islāma valsts noraida alianšu iespējamību, uzstāj uz sunnītu pārākumu un savu vienīgo patiesību, bet, lūk, Al Kāida biedrojoties ar sazin’ ko.
Fragments no Māris Kūlis. 2021. “Māris Kūlis: Teroristu jaunā maiņa. Kamēr vīruss vēl nav atkāpies, teroristu organizācijas pārstrukturējas,” La.lv.