Terorisma pētniecības ierobežojumi
un fenomenoloģiskās, hermeneitiskās
filozofijas risinājumi
Terorisma pētniecībā jo īpaši kopš 2011. gada 11. septembra terorakta ir ārkārtīgi palielinājies pētniecības apjoms, kas ļauj runāt par terorisma pētniecību kā veselu “industriju”, ko pārpludina ne tikai universitāšu akadēmiskie pētījumi, bet visdažādākās domnīcas, institūti, nevalstiskās organizācijas, kā arī eksperti, speciālisti, lietpratēji vai viedokļa līderi. Tomēr šo situāciju raksturo nevis domas daudzveidība, bet gan šaurība, ko uztur pati sistēma, sevi reproducējot. Tas nav novedis pat tuvu terorisma izskaušanai. Drīzāk otrādi, vēl bez Al Kāidas vai Islāma valsts arvien aktuālāk ir kļuvis dažādu t.s. kreisā vai labā politiskā spārna radikāļu aktivitātes (par to gan varētu liecināt arī politiskais pieprasījums, kas konjunktūras vārdā piespiež pētniecību runāt par noteiktām tēmām).
Nenoliedzami, ka terorisma pētniecība tādā formā, kādā tā pastāv 21. gadsimta sākumā, ir sagādājusi daudz noderīgas atziņas par terorismu, radikalizāciju, politisko vardarbību u.c. saistītiem tematiem, tostarp par iespējamām efektīvām pretterorisma stratēģijām. Tas, kas trūkst, ir dziļāka izpratne par, izsakoties filosofijas valodā, eksistenciālajiem nosacījumiem, kas gan veicina terorismu, gan to padara par iedarbīgu politisko rīku. Tas ir jautājums par teroru kā sabiedriskās ietekmēšanas rīku, kas netieši ietekmē un tādējādi veido un virza politiskos procesus.
Līdzšinējā terorisma pētniecība lielākoties ir bijusi cieši saistīta ar politikas zinātnēm un jo īpaši starptautisko attiecību nozari. Tas lielā mērā ir noteicis gan tematu, gan metodoloģijas izvēli, kas turklāt ir saglabājusies visnotaļ nemainīga. Caurlūkojot atslēgvārdus 3442 publikācijās laika posmā no 2007. līdz 2016. gadam deviņos ietekmīgākajos zinātniskajos žurnālos par terorisma tematu, Barts Šurmans (Bart Schuurman) secināja, ka nozarē ir novērojams gan tematu izvēles, gan (mazākā mērā) metodoloģiju nemainīgums. Tematu izvēlē ilgstoši ir dominējusi Al Kāida; patlaban visdrīzāk tā ir Islāma valsts. Kā norāda Šurmans, ilgstoši novārtā ir palicis valstu īstenots terorisms, kā arī kreiso un labējo ekstrēmistu aktivitātes (tas patlaban varētu būt mainījies). Tematu izvēle atspoguļo valstu un pretterorisma institūciju intereses. Koncentrējoties uz džihādisma raisītajiem draudiem, var rasties, ja ne jau radusies, nepilnīga izpratne par terorisma daudzveidīgumu un saknēm.[1] Metodoloģisko līdzekļu izvēlē pārmaiņas ir lielākas: ka pirmavotu (intervijas, etnogrāfiski novērojumi u.tml.) izmantošana ir būtiski palielinājusies.[2] Lai gan ir pieaudzis izmantoto metožu skaits un veids, tomēr pētnieciskās pieejas daudzveidība nav pietiekama. Vēl joprojām terorisma pētniecību raksturo pozitīvisms (naivs materiāls redukcionisms) un kvantitatīvā socioloģija.[3]
Ričards Džeksons (Richard Jackson) runā par t.s. epistemoloģisko krīzi terorisma pētniecībā. Viņš atsaucas uz ASV valstsvīra Donalda Ramsfelda (Donald Rumsfeld) izteikumu par dažādiem zināšanu veidiem: tas, ko mēs zinām jeb zināmi zināmie; tas, ko mēs zinām, ka nezinām jeb zināmi nezināmie; tas, ko mēs nemaz nezinām, ka nezinām jeb nezināmi nezināmie.[4]
Tieši pēdējais, proti, nezināmi nezināmie, kopš 11. septembra terorakta ir lielā mērā noteikuši t.s. ierastās vai ortodoksālās terorisma pētniecības (ortodox terrorism studies) un pretterorisma aktivitāšu idejisko orientāciju, uzspiežot epistemoloģisko nostāju, ka iepriekšējās zināšanas acīmredzot ir bijušas ne tikai nepietiekamas vai aplamas, bet arī strukturāli nederīgas, jo ir nodarbojušās ar zināmo, bet apdraudējums taču nākot no nezināmā. Padarot nezināmus nezināmos par pētniecības diskursa centrālo moto, transformējās arī viss pētniecības raksturs. Kā raksta Džeksons, to izsaka vismaz četri elementi: (1) iepriekšējo zināšanu noraidījums un pilnīgas nenoteiktības un nedrošības pieņemšana, citiem vārdiem, nākotnes draudu principiāla nezināšana; (2) ārkārtējs dogmatisms un pārspīlēta piesardzība, lai preventīvi, apsteidzoši kontrolētu nezināmo; (3) principiāla iztēles un fantāzijas leģitimizācija un institucionalizācija, iztēli padarot par pilnvērtīgu pētniecības un pretterorisma aktivitāšu instrumentu; (4) visbeidzot, nezināmi nezināmie kā zināšanu pamatformula spiež pieņemt “gaidīšanas režīmu” kā nepārejošu, ikdienišķu normu.[5]
Kā citādu sevi pozicionē terorisma kritiskās pētniecības virziens, norādot vairākas atšķirības no ierastās pieejas, kuru raksturo cieša saikne ar drošības un pretnemieru (counter-insurgency) nozari, kas savukārt ir politiski angažēta; saikne ar valsts pārvaldi vai militāro industriju.[6] Savukārt metodoloģijā dominē epistemoloģiskais moto nezināmi nezināmie un “problēmrisināšanas” pieeja.[7] No otras puses, terorisma kritisko pētījumu virziena pamatā ir kritiskā teorija, Frankfurtes skolas idejas, kā arī marksisms, poststrukturālisms. Tas, protams, atsaucas arī uz šī virziena tematisko un metodoloģisko orientāciju, kurā izpaužas marksistiski ietonētas rūpes par sociālo taisnīgumu, runas par zināšanu atkarību no varas struktūrām, centieni atsvabināties no pakļautības valstij. Izsakoties vienkāršāk, terorisma kritiskā pētniecība tiecas ne tikai no jauna palūkoties uz terorisma pētniecības priekšmetu, bet arī kritiski izjautāt pašu terorisma pētniecību. Mana iecere pēcdoktorantūras pētnieciskajā projektā unTERROR ir rast jaunu, trešo, ceļu, izzinot fenomenoloģijas un hermeneitikas idejas pielietojamību terorisma pētniecībā.[8] Atstājot “objektīvās patiesības” meklējumus citiem TP virzieniem, es lūkoju uz stāstījumiem un nozīmēm, kā tās parādās vēsturiskajā un kultūras horizontā. Fenomenoloģijas un hermeneitikas ieviešana terorisma pētniecībā nozīmētu konceptuālu pārvirzi. Pārfrāzējot Huserla oriģinālo devīzi, tas būs aicinājums “atgriezties pie paša terora!”. Pītera Sloterdaika secinājumu, ka 20. gadsimtu raksturo nevis uzbrukumi ienaidnieka ķermenim, bet ienaidnieka videi[9] var paplašināt, vidi saprotot fenomenoloģiskās dzīvespasaules nozīmē. Projekts unTERROR negatavojas aizstāt esošās pieejas, bet gan paplašināt skatījumu un terorismu aprakstīt kā jēgveidojošu, pašpietiekamu fenomenu. Citiem vārdiem, aplūkot terorismu kā teroru u šausmas, kā eksistenciālu nosacījumu, kas iedzīvojas sabiedriskajā dzīvē, nosakot dzīvības un nāves, drošības un baiļu naratīvus.
[1] Schuurman, B. 2019. Topics in terrorism research: reviewing trends and gaps, 2007-2016. Critical Studies on Terrorism, Vol 12 (3): pp. 463–480.
[2] Schuurman, B. 2018. Research on Terrorism, 2007–2016: A Review of Data, Methods, and Authorship. Terrorism and Political Violence.
[3] Sal. Horgan, J. and M. J. Boyle. 2008. “A case against ‘Critical Terrorism Studies’”, Critical Studies on Terrorism, Vol 1(1): pp. 51–64.
[4] United States Department of Defense. DoD News Briefing – Secretary Rumsfeld and Gen. Myers. Defense.gov, https://archive.defense.gov/Transcripts/Transcript.aspx?TranscriptID=2636.
[5] Jackson, R. (2015) “The epistemological crisis of counterterrorism.” Critical Studies on Terrorism, Vol 8 (1): pp. 33–54.
[6] Jackson, R. 2007. “The Core Commitments of Critical Terrorism Studies.” European Political Science, 6(3): pp. 244–251.
[7] Gunning, J. 2007. “A Case for Critical Terrorism Studies?” Government and Opposition, 42(3): pp. 363-393.
[8] Līdz šim pētījumu par fenomenoloģijas un hermeneitikas ideju pielietojumu terorisma pētniecībā ir ļoti maz; skat.: Morris, T. and J. P. Crank. 2011. “Toward a phenomenology of terrorism: implications for research and policy.” Crime, Law and Social Change, Volume 56, Issue 3: pp. 219–242; Zingale, N. and R. Hummel. 2008. “Disturbance, Coping, and Innovation: A Phenomenology of Terror.” Administrative Theory & Praxis, Vol. 30, No. 2: pp. 207–224; Mitchell, A. 2005. “Heidegger and terrorism.” Research in Phenomenology 35(1): pp. 181–218.
[9] Sloterdijk, P. 2009. Terror from the Air. MIT Press.